Endoskopijas izcelsme

1795. gadā Vācijas Bozzini ienāca no dabiskās atveres, radot endoskopa izcelsmi. 1835. gadā Antuāns Žans Desormo, endoskopijas tēvs, izmantoja petrolejas lampu kā gaismas avotu, lai novērotu urīnpūšļa stāvokli, izmantojot spoguļa refrakciju. Pasaulē pirmo endoskopu 1853. gadā izveidoja franču ārsts De Somio. Endoskops ir plaši izmantota medicīnas ierīce. Sastāv no saliekamās daļas, gaismas avota un lēcu komplekta. Lietojot endoskopu, to ievada iepriekš izmeklētajā orgānā un var tieši novērot izmaiņas attiecīgajās daļās.
Agrākie endoskopi tika izmantoti taisnās zarnas izmeklējumiem. Ārsts ievieto cietu caurulīti pacienta tūpļa un ar sveces gaismas palīdzību novēro taisnās zarnas bojājumus. Diagnostikas informācija, ko var iegūt ar šo metodi, ir ierobežota, un pacientam ir ne tikai ļoti sāpīgi, bet arī tāpēc, ka instruments ir ļoti ciets, perforācijas risks ir ļoti augsts. Neskatoties uz šiem trūkumiem, endoskopija ir turpinājusi izmantot un attīstīt, un laika gaitā ir izstrādāti daudzi dažādi mērķi un instrumentu veidi.
1855. gadā spānis Kahersa izgudroja laringoskopu. Oftalmoskopu 1861. gadā izgudroja vācietis Himans fon Heimercs.
1878. gadā Edisons izgudroja spuldzi, īpaši pēc miniatūru spuldžu parādīšanās, kas ļoti attīstīja endoskopu, un arī pagaidu operācijas endoskopija var sasniegt ļoti precīzu līmeni.
1878. gadā vācu urologs M. Neits izveidoja cistoskopu, ar kuru var pārbaudīt noteiktus urīnpūšļa bojājumus.
1897. gadā vācu brālis Kilians iedomājās bronhoskopu. Vairāk nekā 20 gadus vēlāk, amerikānietes Džoanas Ševaljē Džeksones pamudinājumā, bronhoskopija iegāja praktiskajā stadijā. Drīz vien šis bronhoskops tika izmantots ikdienas plaušu pārbaudēs. 1862. gadā German Small izveidoja ezofagoskopu. 1903. gadā amerikāniete Kellija izveidoja rektoskopu, taču to plaši izmantoja tikai 1930. gadā. 1913. gadā zviedrs Džeikobss pārveidoja pleiroskopijas metodi. 1922. gadā amerikānis Šindlers nodibināja gastroskopijas metodi. 1928. gadā vācietis Kalks nodibināja laparoskopijas metodi. 1936. gadā amerikāņu šalle veica ventrikuloskopijas testu, un tikai 1962. gadā vācieši Guau un Forestier radīja ventrikuloskopijas metodi. Kopš tā laika ir izveidots pilns mikroskopisko izmeklējumu sēriju komplekts.